Ir cilvēki, kuru klātbūtnē viss kļūst neveikls. It kā nekas slikts nenotiktu, bet sajūta paliek neomulīga. Pasaki ko neitrālu – un pretī redzi vieglu smīnu. Padalies ar prieku – un atbildē iestājas klusums.
Ieminies par nākotnes plāniem – un pēkšņi saproti, ka varbūt labāk būtu paturēt tos pie sevis. No malas viss izskatās pieklājīgi, taču gaisā starp jums jūtams vēsums un atturība.
Visbiežāk tas nav atklāts rupjums vai tieši pateikts aizvainojums. Tas ir kas cits – smalks, gandrīz nemanāms, bet sajūtams visā būtībā. Tā ir klātbūtne, kas nepaceļ balsi un neizrādās, bet vienkārši nostājas blakus un liek sajust: “Es esmu šeit.”
Noskaņojums, kas kļūst par dzīvesveidu
Daudzi uzskata, ka spēcīgas emocijas parādās tikai īsi – noguruma vai saspringtas dienas brīžos. Tomēr dažkārt tas nav tikai mirklis, bet gan ieradums. Cilvēks sāk justies īsti iesaistīts tikai tad, kad viņa rīcība izraisa kādu reakciju apkārtējos.
Speciālisti saka, ka dažkārt cilvēks izmanto kompensācijas mehānismu – lai stiprinātu savu pārliecību par sevi, viņš salīdzina sevi ar citiem. Ikdienā tas izpaužas dažādi: kā jociņš, kā šķietami draudzīga piezīme vai vienkārši kāds skatiena mirklis.
Piemērs no dzīves
Nakts vilcienā Rīga–Daugavpils reizēm ir gluži kā mazs teātris bez kulisēm – redzi cilvēkus tādus, kādi viņi patiesībā ir. Kāds tūlīt iemieg, cits aizrautīgi lasa, vēl kāds meklē sarunu biedru. Bet gadās, ka kupejā nokļūst blakus kāds, ar kuru nejūties īpaši ērti.
Toreiz tā bija sieviete ar inteliģentas dāmas izskatu: grāmata ar cietiem vākiem, pārdomāta runa, smalks aromāts. Pirmais jautājums skanēja draudzīgi:
Stāvot Rīgā pie Origo, man klāt pienāca sieviete ar bērnu rokās un pajautāja…
— No kurienes jūs braucat?
— No Gulbenes.
— Nu, redz kā, arī mazpilsētā cilvēki prot pieklājīgi saģērbties.
Viss pateikts ar smaidu. It kā nekas īpašs, tomēr palika neliela dīvaina sajūta. Pēc tam sekoja piezīmes par apģērbu, par vecumu, par pašu vilcienu: “Es parasti izvēlos komfortablāk ceļot, bet nu šoreiz ir tā, kā ir…”
Un tad vienkārši gribējās, lai brauciens ātrāk beidzas. Nekas skaļš nenotika – tikai smalkas frāzes, kas radīja nelielu neomulību.
1. Nevis emocija, bet skatījums uz pasauli
Sartrs reiz teica: “Aiz neizpratnes slēpjas atteikšanās saprast.” Un tajā ir sava daļa patiesības. Te nav runa par pārdzīvojumiem, bet par skatījuma šaurību. Dažiem cilvēkiem šāda attieksme kļūst gluži kā rīta kafija – bez tās viņi nejūtas īsti “pamodušies”.
